viens mākonis

Manas bailes bija viņā, jo viņš bija mūžīgs, viņš bija mūžīgs visādā ziņā, es aizlidoju no viņa un virpuļoju ap viņu, viņam vairs nebija vienalga, kā bazilika stādam, kas nācis no absurda. Man patika kaktuss, jo tas bija tik vientuļš un iztukšots, ka es nezināju, ka tam blakus var būt tik daudz augu. Manas bailes bija tajā iesprostotas, un es joprojām nevēlējos aizbēgt.

Es lidoju un piezemējos uz viņa rokām kā balodis.
Man patīk pieķerties viņam kā mazai meitenei, kas pieķeras savam tēvam, neskatoties uz viņa dusmām, jo ​​viņa aizmirsa ēst. Man patīk, kā viņš man stāsta dīvainus stāstus un kā viņš padara mani par kaut ko neredzamu un netveramu.

Kad viņš nāk, laiks iztvaiko, it kā tā nebūtu. Man patīk, kā es kļuvu par to, kas esmu, kopā ar viņu. Kur mēs vairs neesam viens mākonis, mēs esam viens mākonis.